Mēs atgriezāmies agrā pavasarī, pirmdienā.
Mežs pie Igaunijas robežas, pļavas un padebeši smaržoja pēc neizplaukušām lapām un ziemas dziļā miega. Vēl pēc kā tāda, kas ilgi, pacietīgi bija gaidījis — pēc prombūtnes un svešāduma. Bijām nonākuši tālākajā punktā — ļaudis stāsta, ka aiz Ziemeļu vārtiem viss beidzas. Apmetāmies dzīvot pašā Ziemeļu vārtu ailē. Sevī prātoju, ka mežs zinās, kas darāms.
Un tas gan zināja, gan nezināja, jo viss jau bija nolemts, pirms pēdoju pavasara cerīgo, vēso ziemeļzemi. Nolemts, bet aizvien vēl gaidīja, kad pateikšu — jā, nē, varbūt, tā, šitā, nekā, jā.
Mana zeme, mani ļaudis, mans ozols, manas sūnas, mana zāle — tas viss nemanāmi, pa strāvai, pa rasas pilienam, pa vēja pūsmai sejā, pa aukstam Saules staram, turēja mani sajēgā. Iesākumā viss kūsāja cerībā — sašķīdušie ilūziju spoguļi salīmēti ar līmlenti, izbirušās lauskas paslaucītas zem dīgstošās zāles asniem.
______
Tajā otrdienā viņš atkal raudāja.
Nauda. Vārds, vēl neizteikts, nogūla uz galda kā mitrs akmens. Asaras sprāga vēl pirms tam, kad kāds šo akmeni bija paspējis dabūt pāri lūpai. Lēnām un negribīgi sāku atminēt, ka asaras aizspogulijā vienmēr bira mirkli pirms — vēl pirms būtiskie, sazemētie jautājumi paspēja tapt izrunāti. Sāļās piles, trīcošais augums, gaisa stīvums bija pirmais gājiens spēlē — gājiens, kas padara visus citus soļus neiespējamus. Tu nevari dusmoties uz vīru, kurš raud. Tu nevari bilst: „Arī es esmu nogurusi.” Tobrīd tu iekāp senajās, nodriskātajās kurpēs un kļūsti par to, kura nes, iznes, pienes. Asaru vīram.
Naktī Chaski nespēja gulēt man blakus.
Viņš kūņojās, sarāvies gultas pašā malā. Reizēm man šķita, ka rokas pieturas pie gultas rāmja, lai neizkristu. Šad tad, labajās dienās, mēs gulējām saritinājušies zvērīgā, mīļā ņudzeklī — tas bija tad, kad mēs nerunājām ne par ko citu, tikai par to, cik skaista ir Indija. Kā man būtu jāpamet viss un viņa guru templī jāmācās dejot — tā slaidi, sievišķīgi, debešķīgi skaisti: „Ak, cik skaisti tu dejotu tālā Indijas templī, pie mana guru kājām, nestu ziedus, mēs dziedātu Saulei austot, karsējot, rietot, varbūt nemaz nebūtu jābrauc uz Austrāliju, varbūt guru mūs svētītu, mēs kalpotu, mēs beidzot būtu īsti, tu beidzot būtu īsta.”
Bet tajās dienās, kad viņš gulēja pieķēries gultas malai kā klints radzei, es vēros ārā, padebešos. Vai aizmigu, pārgurusi no darba, darba, darba.
Un kādu reizi, sen senos laikos, pēc mīlēšanās, brīdī, kad viņš piedzīvoja orgasmu, es piepeši pavēru acis un ieraudzīju, ka viņš tur plaukstas cieši piespiestas pie vēdera, kā sargājot, aizzīmogojot ciet. Man likās, ka viņš vienlaikus kaut ko murmina, bet, pati būdama piepildījuma vilnī, nespēju noķert, ko tieši. Not gonna give, nedošu, moj — valodas jaucās un čuksti bija pārāk klusi, zemi, sevī ierāvušies. Pirksti bija izpletušies, krampjaini spiežoties miesā.
Es gulēju blakus un nekustējos.
Tas bija kas jauns, es prātoju. Tas ir kas jauns. Bet varbūt tas tā bija bijis vienmēr?
Neatdot sēklu — to es sapratu, tas nebija ne viegli, ne jutekliski, bet tieši saprotami. Svētā lāse, sēkla, kas kļūst par uguni, kad ceļas augšup, nevis krīt. Varbūt pat cienīju to, jo zināju, ka tas prasa gadu laikā izkoptu disciplīnu. Kas top aizturēts, kļūst par gaismu, par spēku, par strāvu, kas nes vīru pretim dievišķajam.
Bet šoreiz bija citādi — viņa rokas nebija šādas rokas, joga rokas. Līkie pirksti slēdza vārtus, tie tapa aizbultēti tieši manā acu priekšā — ar tādu kā nosodījumu, kā pārmetot krustu, lai nelabais nevarētu ienākt un paveikt savus grēka darbus.
No rīta es apsēdos uz lievenīša saules aukstajos staros un mierpilni viņam pajautāju: „Kas tas bija, ko tu darīji?”
Un Chaski atbildēja — bez vilcināšanās, ar pārliecību, ar kādu cilvēks saka acīmredzamu patiesību: „Es nevaru atdot savu enerģiju. Man ir sajūta, ka tu gribi no manis ņemt.”
Nosodījums, pretīgums, pamācošs tonis — un hop! Piepeši es sajutos kā lūdzēja, kā likumpārkāpēja, kā izmantotāja, kā. Viņš izteica to, kā atkārtojot kaut ko pašsaprotamu — pamācoši, garlaikoti. Tā, it kā teiktu: „Šis logs atrodas ziemeļu pusē. Tā tas ir.” Un vienlaikus ar pārmetumu, kas krājies, krājies, rūdzis, jau plūst pa katru šķirbu un drīz sprāgs.
Mēs sēdējām uz lievenīša mājā, kur katra lieta nozīmēja manu iestāšanos un cīņu par to, lai mēs varētu būt — abi.
______
Pirms šī rudens, pirms meža un raudāšanas, un plaukstu krampēšanās vēderā es kādā trešdienā stāvēju pie baltas baznīcas. Sveču smarža, mūru aukstums un solījumi — tik liegi un balti un maigi. Tā bija liela diena, mana dēla kāzas.
Iznākot no baznīcas, mēs pagājāmies mazliet nostatus, lai ļautu birt ziediem un skūpstiem. Un piepeši man piesteidzās kāda sieviete — šķita, ka parādās no nekurienes. Viņa neraudzījās man acīs, kad izteica savu sakāmo, vien ātri nobēra vārdus un jau griezās, lai aizsteigtos tālēs. Viņa runāja klusītēm: „Esi vērīga. Viss nav tā, kā izskatās. Zmej.” Un pazuda kā nebijusi.
Es stāvēju, balstot muguru pret baznīcas sienu, un mana Sirds sitās negudra. Šķita, ka tūlīt zaudēšu samaņu, kājas bija kļuvušas mīkstas kā uz altāra iztecējuši baznīcas sveķi. „Ne tagad, ne tagad,” es sev stingri teicu. „Šodien ir skaista diena, liela diena, ne tagad!”
Pavēros apkārt un ieraudzīju Chaski. Viņš bija stāvējis netālu. Neprasot es zināju, ka viņš ir dzirdējis un jutis, kas nule notika.
Pēc tā mirkļa viss lēnām sāka briest un veidoties — gluži kā lavas upes zem vulkāna sāk virmot un gatavoties izvirdumam vēl ilgi pirms tam, kad kāds nojauš par to nemieru, kas reiz virdīs, plosīs, ņemsies. Ar ādu jutu, ar Sirds stīgām zināju, ar prātu pieķēru tās mazās pieturzīmes, kas vēstīja, ka dziļi aizspogulijā tiek kalts plāns. Mazas neprecizitātes, pārteikšanās, prombūtnes mirkļi, izspēlēta klātbūtne — viss kaut kam tika gatavots.
Chaski bija dzirdējis, ko čukstēja sieviete pie baznīcas. Un tikai tad sapratu, ka viņa bija runājusi ar mani slāvu mēlē, ne pašas.
Viņš zināja, ka es sāku redzēt.
______
Tajā ceturtdienā mana meita mani gaidīja pie jūras.
Sīks, trausls stāvs — starp prāviem krastmalā izkaisītiem akmeņiem.
Mans bērns raudāja.
Mans bērns raudāja un teica: „Man šķiet, ka es esmu tevi zaudējusi. Es nezinu, kur tu esi pazudusi. Tu esi vien ēna no tā, kas tu kādreiz biji.”
Es stāvēju viņai blakus un ļāvu, lai veļas — sāpes, dusmas, pārmetumi, ilgas.
Es neaizstāvējos. Neizskaidroju.
Es teicu: „Meitiņ, lūdzu, piedod. Man ļoti žēl, ka tā notika. Kādreiz es būšu pateicīga par šo pieredzi. Es tevi ļoti mīlu.”
Te, pie zili zaļās jūras, es beidzot, vēl pašai to neapjaušot, pamodos — pavisam, neatgriezeniski, acīm plaši vaļā, visā atklāsmes jēlumā, īstenības īstenībā.
______
Bija piektdiena, un saimniecības preču veikals oda pēc tīrīšanas līdzekļiem un cilvēku sviedriem.
Teicu sev, ka esmu atbraukusi pēc naglām vai spuldzēm, vai kaut kā, ko prasīja mājas, bet īstenībā, īstenībā es biju šeit, lai elpotu. Man bija vienalga, ka gaiss šeit smird, ka ļaužu ir par daudz — elpot, elpot, ieelpot!
Pudele stāvēja apakšējā plauktā — brūna plastmasa, medicīniski triepti burti uz etiķetes. „Bērza darvas šampūns” — tik vien. Paņēmu brūno pudeli rokās, neatļauti atkorķēju vāciņu un ieielpoju.
Manī iebūra smarža — tūlītēja, tumša, kreftīga. Tur smaržoja bērza darva — kā sveķi un ugunskura dūmi un vēl kaut kas pirmslaicīgs, senatnīgs, tik sens. Asiņojoša koka elpa — kaut kas, kas atrodas visu lietu apakšā, serdē, centrā, viducī.
Es stāvēju veikala ejā un elpoju, ieielpoju, elpoju.
Beidzot Augi ar mani atkal runāja.
Šeit — starp slotas kātiem un suņu barību, netīkamajā veikala gaismā.
Un kaut kas manī atsprāga vaļā — kas tāds, kas ļoti ilgi bija stāvējis nekustīgs. Tas sāka kustību, vilni.
Tobrīd es piemirsu, ko biju veikalā meklējusi, nopirku brūno pudeli un aizelsusies steidzos ārā. Man reiba galva, mute bija kļuvusi sausa, acis gruzdēja un ausīs neciešami džinkstēja.
Iesēdos mašīnā un braucu, braucu, braucu — viena mana daļa kliedza no prieka par atkalsatikšanos, par atmošanos, otra brēca no bailēm par to, kas tagad notiks, par sodu, ko saņemšu par sevis atgūšanu.
Braucot pa lielceļu, apjautu, ka man nepieciešams pielikt kājas cieši pie zemes, piekļaut pēdas, iebrist dubļos — jebko. Acis atrada mazu sānceliņu, un es strauji nogriezos un izklupu ārā pa mašīnas puspavērtajām durvīm.
Pagrābu darvas pudeli un apsēdos mitrajās sūnās. Pavēros apkārt — priedes, alkšņi un bērzu birzs. Es ievilku smaržu no pudeles kakliņa vēlreiz un vēl, man gribējās novilkt visu, kas mugurā, noplēst sev ādu, visas ādas. Paraudzījos apkārt, vai esmu viena. Nebiju — kokos dziedāja putni, zaļoja bērzi, lodāja skudras. Tomēr neviena cilvēka nemanīja. Es nometu drēbes un lūdzu, lai ķermenis man rāda, kas tam nepieciešams, jo citādi — citādi es nespēšu izturēt spriedzi par nojautu, kas nule noticis.
Un es elpoju, ieelpoju, izelpoju.
Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši, pieci, četri, trīs, divi, viens — dziļš sapnis.
Mani apskauj Mušītu siltais, bezgalīgais augums. Tajā brīdī es topu par viņu, par zvaigžņu telpu un visu, kas aiz tās. Mēs vairs neesam divas — viņa ir es, un es esmu viņa. Mēs esam tas.
Un mans ķermenis sāka kustēties. Es pievēru acis un cēlos.
Es aizvēru acis un sāku dejot — ne tā slaidi, sievišķīgi, debešķīgi skaisti, ak, cik skaisti, kā tālā Indijas templī, pie guru kājām, atnesusi ziedus, dziedājusi saulei austot, karsējot, rietot, tā īsti, beidzot esot daiļi īsta. Es dejoju caur tumsu un neglītumu, caur kailumu un greizām kustībām, caur dzīvnieka elpu, smaržu, iekš apziņas, kas nav no šīs planētas un vienlaikus mīt tieši te.
Rādi, rādi, rādi man — kas ir šis vīrs, rādi! Kas ir tas, ar ko esmu saskārusies, kas ir tas, kam esmu vēlējusi visu, rādi! Ne no malas — no iekšpuses, no iekšām, no viduča!
Ķermenis kustējās, Sirds bunga sitās, es līkņāja, locījos — un biju tur, kur aizplīvurijā ceļo šamaņi, ceļo redzošie, ceļojam mēs.
Vispirms es sajutu aukstumu.
Tas nedrebēja no ārpuses, bet trīcēja no serdes, salti plīstot iekšpusē kā jūdzēm biezs tūkstošgadu ledus, un tomēr ne. Šis aukstums bija cits, nedzīvs — cits teiktu: ļauns, tomēr īstenībā nekāds, nekas. Mans kailais ķermenis bērzu birzī drebēja, ādu punktoja zosāda, taču nekas nelīdzinājās sāpošajam aukstumam, kas sūca iekšpusē.
Tad visu pārņēma nepiepildāms izsalkums. Izmisušas, nedzirdināmas slāpes un bads iekšā rēgojās kā akacis, bezdibenis — nebeidzams, nebeidzams. Tik sens, ka tam vairs nav atmiņas par laiku, kad bijis citādi.
Tur nebija cilvēka, tas nebija cilvēks. Apmales bija dzīva miesa, bet vidus svešs, citāds — ne miņas no ļaužu Sirds siltuma, pat no vīru un sievu bailēm, dusmām tur nebija — ne miņas.
Uz brīdi es atvēru acis un priekšā ieraudzīju mazu zēnu — tam bija kādi gadi četri. Puikas Sirds bija saplēsta lupatu lēveros, acis izbīlī ieplestas, un rokas sniedzās pēc kaut kā, kaut kā, kas šķita pametam, pametam. Pēc Dvēseles — puisēns sniedzās pēc savas Dvēseles. Bet tur, kur kādreiz bija silta bērna Sirds, tur ienāca kas cits — puisēnam par izbīli un kaunu, par neaprakstāmu kaunu. Tas cits, dejojot, biju es — izsalcis, izslāpis Gars, kurš ņem un apņem tos, kas kādreiz dziļi ievainoti — noticis kas bērnam nepanesams, izdarīta izvēle, neveiksmīgi pārziemota ziema. Es pastiepos, lai paņemtu mīļumu — no kokiem, zāles, papardēm. Tās sadega, pārvērtās pelnos. Man bija iekritušas, asi izsalkumā mirdzošas acis, vēders sarāvies čokurā, pirksti pussaliekti. Pašā viducī visam šim trulumam, nejūtīgumam, izsalkumam — sasalusi bērna Sirds, bez dzirksts, bez dzīvības.
Un es dejoju ledus iekšpusē, es biju ledus, es biju atvars, es biju izsalkums un Dvēseles zudums. Es zināju, ka šo ledu nespēj atsaldēt vissiltākās rokas, visjaudīgākā Medicīna — tikai un vienīgi iekšēja izvēle, izvēle atsaukties tam vārgajam saucienam, kas nāca no zudušās dvēseles tālu tālumā. Saukt sevi mājās un atsaukties. Un es, Gars, kurš bija izsalcis un izslāpis, kurš bija atradis sev skaistas, slaidas mājas — rokas, rumpi, vaigukaulus un kailu galvu —, es nelaidīšos vaļā.
______
Es, īstā es, nokritu zemē, skujās, uz kailām saknēm un melleņu mētrām. Zināju, ka ilgāk vairs sevī šo garu miesot nedrīkstu, citādi šī telpa kļūs tik tumša, tik netīriem logiem, ka drīz tā aizmirsīs, ka gaisma pastāv, ka gaisma ir.
Mušītu lēnām atdalījās no manis, palīdzot man izlaist svešo būšanu, neatstājot sevī pēdas. Viņa apskāva mani, apjoza ar zvaigžņu mēteli un teica: „Ir tie, kurus dziedināt nevar. Ja iesi vēl tālāk, tad jūs būsiet divi, jo tas, kurš mīt Chaski, ir nolūkojis arī tevi. Apstājies, kamēr vēl vari.”
Es pietrausos kājās — bija pienākusi nakts.
Un bērzi baltoja man apkārt, es lēnām apvilku drēbes, apsēju jostu, piedurknē noslaucīju seju, pataustīju, vai mana zvaigžņu drāniņa ir man pie Sirds. Kaut kur tuvumā no purva malas pacēlās baltas zosis. Es zināju, ka man jādodas tām līdzi.
Un bērzu mizas baltā gaisma sāka augt augumā, un es dziļā aizkustinājumā redzēju un jutu, kā birzs klusītēm mirdz. Caur šo gaismas spozmi un melnā, tumšā darvas piliena īstumu es beidzot atkal biju es.
Un beidzot varēju vārdā nosaukt to, kurš negaidīja mani mājās.
Un man bija vienalga, vienalga, jo caur melno darvas pilienu es atkal biju es.
______
Bija sestdiena.
Es beidzot teicu: „Atsaucies.”
Atsaucies bērnam, kurš tevī sasalis kliedz. Dvēselei, kura sen vairs nemīt tevī, bet tik ļoti vēlas nākt mājās.
Un viņš beidzot teica: „Te mūsu ceļi šķiras.”
______
Un svētdien viņš bija prom.
Kopš tā laika es nezinu neko. Ļaudis runā, ka viņš mainījis vārdu. Vēl kāds stāsta kādus citus niekus. Reizēm es redzu sapņus un klusi raudot mostos, mana Sirds jautā: „Vai viņš ir dzīvs? Vai miris?”
Un es viņu, Sirdi, neklusinu. Jo es mīlēju, mīlu un mīlēšu. Sevi. Un caur to visu, kas pastāv. Visu, kas pastāv.
______
Pie manas gultas stāv melnā kladīte, es pasniedzos — pēc tik ilga laika pasniedzos. Melnās pierakstu grāmatas lapas ir tukšas — kopš brīža, kad mans dēls man rokās ielika Svētā Franciska figūriņu, es neesmu tur rakstījusi ne zilbes. Bet tagad es rakstu, pierakstu, ko tonakt man stāsta Klusējošais Vējš.
„Klausies,” viņš saka.
„Reiz pie kāda liela ezera dzīvoja ļaudis. Kādu aukstu ziemas nakti vienā no namiem virs uguns sāka šūpoties katls. Neviena telpā nebija, vien veca, sirma sieviņa. Katls šūpojās un šūpojās.
Vecā sieviņa vērās un vērās, līdz visbeidzot teica: „Man nav vairāk spēka. Es esmu veca kā pasaule. Es nevaru.”
Mazā meitene, kura arīdzan mita šajā namā, klusu apvaicājās: „Vecmāmiņ, kas noticis?” Bet tobrīd jau tikuši bija saskrējuši visi ciema ļaudis un vaimanāja: „Mēs visi mirsim, mirsim!”
Meitēns klausījās, klausījās ļaužu vaimanās un tad teica: „Man vajadzīgas divas nūjas. Tik garas kā manas rokas.”
Ļaudis izbrīnījās, bet vecā sieva klusu māja ar galvu. Kāds atrada nūjas un pasniedza tās meitenei.
Naktī kļuva tik auksts, ka koki plaisāja no pašas serdes, upes sastinga. Pāri pakalniem nāca Windigo — tikpat garš kā visgarākā priede. Kur viņa kājas skāra zemi, tur sniegs kļuva melni sarkans, kā biezu asiņu noklāts. Kur viņa kājas atstāja nospiedumus, tur nekad, nekad neziedēs neviena puķe, nedīgs neviens asns.
Meitene apvilka trejdeviņas ādas un devās laukā — pretim milzim. Ļaudis bijās un baidījās, tie neticēja, ka meitēns ko paveiks, tie piesauca veco sievu un lādēja to par nespēku. Tikmēr mazā meitene ieelpoja dziļi, dziļi — vecmāmuļa tai bija iedevusi mazu trauciņu ar sīvu, melnu šķidrumu. „Asinis pret asinīm, melnums pret melnumu, inde pret indi,” viņa teica. Meitene ieelpoja melno, lipīgo dvingu un piepeši auga aizvien lielāka un lielāka. Un tad jau viņa bija tikpat liela kā izsalkušais Gars, kas stāvēja viņas acu priekšā. Meitene pastiepa rokas. Ar pirmo nūju viņa nogāza milzi zemē. Ar otro sašķaidīja tam galvaskausu. No bērza darinātajās nūjās, tikpat garās kā viņas rokas, mita spēks.
Tad meitēns apēda piciņu karstu tauku, ko vecmāmiņa bija tai steigā iedevusi līdzi, un pamazām, pamazām kļuva sīciņa un trausla — atkal cilvēks, atkal pati.
Saskrēja ļaudis un sāka cirst Windigo gabalu gabalos. Viņa rumpis bija no ledus — viss no salta ledus.
Bet pašā viducī — pašā ledus serdē — tie atrada cilvēkbērnu.”